Jaunpiebalgas vidusskola

Ir zaudējumi, pie kuriem nepierod,
Kurus nekad neaizmirst.
Lai gudrais prāts saka, ko sacīdams,
Sirdij ir savi iemesli,
Kas prātam nepieejami… (Z. Mauriņa)

Mirusi Astrīda Knāķe (1926. gada 6. oktobris-2012.gada 19. janvāris) - ilggadēja Jaunpiebalgas vidusskolas direktore, laba organizatore, stingra skolotāja, aktīva sabiedriska darbiniece.

A. Knāķe nāk no dzimtas, kurā ir 53 pedagogi. Izglītību ieguvusi LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē. Par savu tēvu viņa pati kādreiz teikusi: „Tēvs man deva visu, lai es būtu gudra un izglītota. Biju bravūrīga, bet tēvs gribēja, lai es būtu smalka. Mani ļoti pareizi audzināja, bet es tam spītīgi pretojos.”
Bērnības spīts, dotā izglītība, pieredze Jelgavas rajona Tautas izglītības nodaļā, tad  Svētes 8-gadīgajā skolā deva spēku savā mūža laikā izdarīt gandrīz visu iecerēto – Jaunpiebalgas vidusskolā, nostrādājot 20 gadus.
Gadu gaitā izvērsās kustība ”Skolas materiālā bāze - skolas, ģimenes un sabiedrības kopējā darba rezultāts”. Tapa, tā sauktās, triecienceltnes:siltumnīca, šautuve, estrāde - tēvu dāvana skolas 25 gadu jubilejā, sporta bāze, muzejs. Nozīmīgs visa skolas kolektīva veikums – iekopts apmēram10 ha lielais skolas parks. Tas bija arī dzīvesbiedra – skolotāja Pētera Knāķa lolojums. A.Knāķe prata piesaistīt skolēnu vecākus, organizēt iestāžu vadītājus šiem lielajiem darbiem.
Par doto ieguldījumu izglītības jomā saņemti gan valsts apbalvojumi, gan apbalvojumi no TSSI Maskavā.
Astrīda Knāķe veikusi pētījumus un apkopojusi pamatīgas ziņas par savu skolu, par savu dzimtu, tulkojusi grāmatu no vācu valodas „Emīls Kēlbrants. Kāda mācītāja dzīvesstāsts”. Pierakstīja, sekoja līdzi dzīvei, īpaši tam, kas notika skolā. Un vēl 2011. gada beigās apkopoja preses materiālus saistītus ar skolu, skolas darbiniekiem vai absolventiem.
Par sevi viņa zināja gandrīz visu un uz katru jautājumu bija gatava atbilde- patīk magones, garšo ķirši, mīļākais gadalaiks – vasara, mīļākie svētki – bērnībā Ziemassvētki. Laimīga, ka 1986. gadā atbildību par Jaunpiebalgas vidusskolu varējusi nodot savai meitai Ullai Loginai.
Liktenis atļāva noiet skaistu, darbīgu dzīves apli – izaudzināt meitu, būt par atbalstu diviem mazbērniem, priecāties par telefona klausulē skanošo mazmazbērnu balsīm un kādreiz teikto: „Cau, Atlīda!” un sagaidītiem 5 mazmazbērniem; liktenis atļāva iet - no gaismas līdz gaismai.

Jaunpiebalgas vidusskolas kolektīvs